Mana jaunākā māsa Līga jau 18 gadu vecumā dzemdēja savu pirmo bērniņu Annu. Jauna un nepieredzējusi viņa saskārās ar negaidītu izaicinājumu, kad grūtniecības testā parādījās divas strīpiņas.
Bērna tēvs atteicās no saviem pienākumiem, un viņa ģimene uzstāja uz paternitātes pārbaudēm. Beigu beigās puisis vienkārši pazuda, kopā ar vecākiem aizbraucot uz citu pilsētu.
Mūsu tēvs jau ilgu laiku nebija kopā ar mums, un tajā laikā es biju trešā kursa studente citā pilsētā un strādāju uz pusslodzi par oficianti. Lai atbalstītu Līgu, mamma iekārtojās divos darbos: pa dienu tirgoja preces tirgū, bet naktīs apsargāja paviljonu. Turklāt viņa strādāja nepilnu darba laiku par apkopēju veikalos un birojos.
Es arī mēģināju palīdzēt: sūtīju māsai daļu savas stipendijas un algas. Reizēm viņai bija jāiztiek no roltoniem vai jādala ēdiens ar savu kopmītnes biedreni, bet galvenais, ka Līgai bija nauda autiņbiksītēm un piena maisījumam.
Viņa dzemdēja jauku meitenīti Annu. Es apmeklēju viņus katru sestdienu, lai paspēlētos ar savu māsasmeitu.
Pagāja seši gadi. Es apprecējos, mums ar vīru piedzima dēls, un mēs nopirkām māju. Bet Līga nekādi nespēj saņemt sevi rokās. Māte joprojām finansiāli atbalstīja viņas ģimeni.
Māsa pabeidza manikīra kursus, bet pelna centus. Visus izdevumus Annai, ieskaitot apģērbu un pulciņus, sedz mamma. Līga sūdzas, ka viņai ir maza alga, taču pati nevēlas neko mainīt.
Turklāt māsa sākusi dedzīgi meklēt sev vīrieti:
– Man ir tikai 24, es arī gribu apprecēties ar labu vīrieti.
– Bet tu joprojām esi māte. Kas tev ir svarīgāks – bērns vai precēšanās?
– Anna jau ir liela, pati tiek galā.
Kā sešus gadus vecs bērns var būt liels un neatkarīgs?
Mamma Līgas dēļ ir pārgurusi: viņa izskatās vecāka par saviem gadiem, staigā sagumusi, valkā vecas drēbes, cieš no veselības problēmām.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
